Esmu pārliecināta, ka rakstītiem vārdiem ir ārkārtīgi liels spēks, vienlaikus es zinu, ka bez sava aroda, gribu un varu darīt vēl vairāk, lai palīdzētu Ukrainai. Tā nu tas “gan jau” nepameta prātu un materializējās ar to, ka 1. augustā saņēmu apstiprinājumu, ka šajā konvojā braucu un pievienojos delegācijai teju nedēļu ilgā palīdzības vizītē, tostarp apmeklējot reģionus pie frontes.
Jau 22. septembra rītā kopā ar citiem kolēģiem uzsāku ceļu ar kādu Mercedes-Benz automašīnu, kura ir tikai pāris gadus jaunāka par mani. Lai gan pēc vairāk nekā 700 pievarētiem kilometriem tā mazliet tehniski sagura, bet atkal veiksmīgi reanimēta, jau ir nonākusi pie Ukrainas jūras kājnieku brigādes, kuri pirmo reizi saņem šādu palīdzību. Sirds priecājas, ka tas taču bija mersis, kuru es stūrēju teju 1000 kilometrus.
Ja sākotnēji šķita, ka visgrūtāk būs tieši stūrēt, un kopš 1. augusta nepacietīgi gaidīju, ka kuru katru brīdi piezagsies arī bailes, tad nedz pirmais, nedz otrais tā arī nenotika. Par bailēm mazliet vēlāk, bet mašīnas nogādāšana Ukrainā bija vieglākais palīdzības darbs, ko esmu izdarījusi. Grūtākais (emocionāli) sākās tad, kad satikām Ukrainas kolēģus, nogādājot palīdzību. Vienlaikus grūti arī bija uzrakstīt šo rakstu, jo nebiju gaidījusi, ka nedēļu pēc atgriešanās emocijas par satiktajiem cilvēkiem un redzēto aizvien nelaidīs vaļā un aizņems katru manu septīto domu. Man tās bija tikai septiņas dienas kara plosītajā Ukrainā, bet ukraiņiem tā ir ikdiena.. jau gandrīz četrus garus un ilgus gadus.
Latvijas policistu sirdis Ukrainā un komandas spēks
Katrai mašīnai ir Latvijas policista sirds, kas to atveda. Esot Ukrainā daudz domāju par sirds plašumu, misiju, spēku un jaudu, bet, galvenokārt, savstarpējo cilvēcību, un manās piezīmēs tie bija biežākie atslēgasvārdi, kas raksturo gan ukraiņus, gan Latvijas komandu.
Ukrainas komandējuma laikā sirds plīsa pušu par dažādiem notikumiem, bet arī aiz lepnuma un visdziļākās cieņas: es tiešām lepojos ar katru Valsts policijas kolēģi, ar komandu, kas mazākā un lielākā sastāvā palīdz Ukrainai. Citējot kolēģi Intaru: daudz mazu skudriņu, kas dara ļoti lielus darbus. Man ir ārkārtīgi liels gods kopā kalpot Latvijai un palīdzēt Ukrainai.
Visus šos kara gadus tehnikas un citas palīdzības nogādāšana, Ukrainas iedzīvotāju māju un infrastruktūras atjaunošana, kā arī klātbūtnes atbalsta sniegšana nebūtu iespējama bez Latvijas JAUDAS un SPĒKA pirmavota spilgtākajiem pārstāvjiem, lieliskākajiem cilvēkiem, kurus man ir tiešām gods pazīt – “Uzņēmēji mieram” Lauras Skrodeles, Elmāra Pļaviņa un mūsu pašu policijas Intara Opolā. Tās neaprakstāmās superspējas kā cilvēkmīlestība, nesavtība, nesagraujama drosme, nepadošanās un neizsīkstoša enerģija ne tikai iedvesmo, bet akumulē pašam darīt vairāk. Citēšu kolēģus: “Laurai no “Uzņēmēji mieram” vajadzēs uzcelt statuju vai nosaukt ielu viņas vārdā kā pateicību par visu darbu, ko viņa paveikusi.”
Ja mums ir tik daudz šādu cilvēku ar tik plašām sirdīm un jaudu darīt labu, man ir ticība, ka arī mums viss būs kārtībā. Tikai jāprot to kolektīvi sargāt, un te mums kā valstij ir daudz mājasdarbu jāveic.
No Polijas-Ukrainas robežas līdz 15 kilometriem no frontes līnijas Slovjanskā
Ukraina ir lielu kontrastu valsts un īpaši pirmās dienas, kad biju tur, iekšēji izjutu pamatīgu disonansi. Notiek karš, bet paralēli arī rit ierastā dzīve – cilvēki ir ielās, smejas, dzīvo. Es nebiju gaidījusi sēras un skumjas, bet uz brīdi sajutos kā simulācijā. Ielas malā stāv Tesla, bet pretī brauc zirgu pajūgs, sētas pievārtē ganās vistas un zosis. Visur izvietotas pamanāmas norādes uz patvertnēm. Pamatīgi izpostīta un blakus atjaunota infrastruktūra. Skan griezīgas trauksmes sirēnas, bet vakaros var redzēt un dzirdēt dziedošu Kijivas centru. Jo tālāk uz frontes pusi, jo skaudrākas, baisākas ainas paveras. Černihiva, Sumi, Kramatorska un Slovjanska ir kā skarbs un nežēlīgs atgādinājums par aizvien esošo krievu teroru.
Jāsaka gan, ka mēs Ukrainā bijām ļoti pasargāti visos iespējamos veidos, jebkura ticīga vai neticīga cilvēka izpratnē. Kamēr policijas delegācija bija Ukrainā, valsts piedzīvoja līdz tam smagāko uzbrukumu pēdējo nedēļu laikā. Tikai dienu pēc mūsu vīzītes, kārtējā okupantu uzbrukumā Sumos gāja bojā ģimene, tostarp divi bērni. Nevainīgas dzīvības, kuras okupanti laupījuši.
Brīdī, kad ciemojāmies Horodņas (ukraiņu: Городня) skolā, netālu esošajā Černihivā veikts uzbrukums tur esošajam TEC, traucējot elektroapgādi. Atgriežoties pilsētā aizvien skan sirēnas, bet cilvēku ikdienu tas nav apstādinājis. Satumst, bet mašīnu ugunis, dažu māju logos esošās blāvās gaismas un sveces, kā arī cilvēku čalas uz ielas Černihivu izgaismo citādāk. Vēl citā naktī Harkivā atkal var dzirdēt, kā ukraiņi triec nost krievu šahedus.
Ukraiņi ir iemācījušies pielāgoties kara apstākļiem – citādāk nevar. Arī skolas ir pielāgojušās, piemēram, Horodņā mācību stundas skolēniem notiek gan attālināti, gan klātienē drošā pagrabā, atkarībā no drošības situācijas pilsētā. Apciemojot skolu un nododot sporta ekipējumu, par kuru šoreiz parūpējusies bija Latvijas Basketbola savienība, mūs sagaida smaidīgs direktors, jauniešu īpaši gatavots priekšnesums, bet mazie ķipari pagrabā tikmēr aizvada stundu un lipina plastilīnu. Ieraugot mūsu smaidīgos policistus formās, daži ļoti samulst, bet ar kautrīgu ziņkāri ir ieinteresēti, kāpēc esam ieradušies. Kāda meitenīte uz jautājumu, vai zina, kas ir Latvija, atbild, ka vasarā plāno pie mums ciemoties.
Mērojot ceļu cauri Ukrainai, kādā brīdī pabraucam garām mašīnai, kurai uz virsbūves durvīm uzlīmēts Latvijas un Ukrainas karogs. Mūsu mašīnā uzdzirkstī prieks – tā taču mūsu vestā mašīna, kura godam tālāk kalpo Ukrainā!
Jahidnes ciems. No manām piezīmēm telefonā: Puņķi un asaras. Apskāviens kā lielākais atbalsts. Kaķis Uzvara. Bērnu rakstītā himna uz sienas pagrabā. Slava Ukrainai. Ir iespējams izdzīvot un atkal dzīvot (jo nevar taču citādāk).
Šobrīd ir palicis maz acīmredzamu liecību par to, ko šis ciems ir pārdzīvojis 2022. gada februārī, kad mēnesi atradās zem krievijas armijas okupācijas. Šobrīd ciems tiek atjaunots un nopostītās mājas tiek celtas no jauna, pateicoties “Uzņēmēji mieram” un Latvijas atbalstam. Par piedzīvotajām sāpēm liecina tur šobrīd dzīvojošie cilvēki. Gados vecāka sieviete, kura ar asarām acīs, apskaujot latviešus, sirsnīgi pateicas par atbalstu un cer, ka drīz atkal varēs atgriezties savā mājā. Viņas mājas pagalmā dzīvo arī kaķis vārdā Uzvara, kuram šo neparasto spēka vārdu, kādā no iepriekšējām viesošanās reizēm, ielika Laura.
Vai kara šausmu nogurdinātais Ivans, kurš kārtējo reizi, izstāstot paša un ciema piedzīvotās šausmas, kuras 27 dienās pieredzētas skolas pagrabā, izdzīvo tās vēlreiz, bet ir gatavs par to stāstīt vēl un vēl… Sirds sāp to klausoties, bet, ja viņš nestāstīs – kā tad pasaule uzzinās par krievu okupantu izdarīto? krievijas armija 2022. gada februāra beigās okupēja Jahidnes ciemu un vairāk nekā 300 tās iedzīvotājus brutāli sadzina kādas skolas pagrabā, stratēģiski izveidojot sev aizsegu un izmantojot viņus kā dzīvo vairogu, jo paši ieņēma skolas augšējos stāvus, ierīkojot štābu. Vienā no šaurajām pagraba telpām bijuši iesprostoti 135 cilvēki, un starp gūstā turētajiem iedzīvotājiem bija gan bērni, gan sirmgalvji. Gūsta šausmas piedzīvoja arī kādas ģimenes suņuks ar skumjām acīm, kuru šajā vizītē īpaši samīļoja arī Latvijas policija. Skolas pagrabā aizvien dzīvas ir ciešanu liecības, bērnu zīmējumi, kalendārs un uz raupjās betona sienas uzrakstītā Ukrainas himna kā spēka vārdi, lai nepadotos. Desmit cilvēki nomira, atrodoties gūstā. Daudzus ciema iedzīvotājus, pārsvarā vīriešus, okupanti nošāva vai tie gāja bojā no okupantu lādiņiem.
Policijas loma karā un Ukrainas aizstāvju cilvēcība
Policija ir tiešs sabiedrotais Ukrainas armijai un aizsardzību nostiprinoša līnija, ko noturēt karā par uzvaru pret krievu armiju. Kā teica Slovjanskas policijas kolēģi, kuri pie frontes esošajā Doņeckas apgabalā turpina gādāt par iedzīvotāju un valsts drošību: “Ukrainas karavīri zina: kamēr pilsētā ir policija, mums ir aizmugure un drošība.” Šobrīd Ukrainas policistiem, kuri turpina dienestu pie frontes, vairāk nekā 70% no tiešajiem pienākumiem ir diametrāli mainījušies. Viņi bija spiesti pārorientēt resursus, uzņemties jaunas lomas un apgūt jaunas prasmes, vienlaikus ikdienišķās policijas funkcijas nekur nav pazudušas. Iedzīvotāji ir jāsargā un viņiem ir jāpalīdz, pat, ja tas prasa pašu policistu dzīvības. Par to skaudri atgādina katrs policijas iecirknis, kuru apmeklējām, jo tajos izveidotas kolēģu piemiņas vietas, kur atrodas bojā gājušo policistu piemiņas portreti. Un tādu nav maz, diemžēl...
Iespējams, reti kurš nav dzirdējis par īpašu Ukrainas policijas vienību “Baltie eņģeļi”, kuru darbs kļuvis leģendārs, jo viņi pilda īpašu misiju, glābjot un evakuējot cilvēkus no okupantu nodarījumiem piefrontes ciemos. Šāds zīmīgs nosaukums radies nejauši, kad kāds bērniņš, kurš, gaidot palīdzību, ieraudzīja cilvēka siluetu un iesaucās: “Re, kur baltie eņģeļi atnāca palīgā!”. Tā šis nosaukums “pielipa” un policisti turpina pildīt misiju, pašiem visbiežāk riskējot ar savu dzīvību. Kā visi Ukrainā. Pavisam uz īsu brīdi, jo ilgi uzturēties redzamiem ārpusē mums nerekomendē, pie pagaidu policijas iecirkņa Kramatorskā piebrauc arī “Balto eņģeļu” busiņš, dodot mums iespēju tajā ielūkoties. Bez svarīgākajām lietām pamatdarbam, mašīnā ielikta svētbilde un baltā eņģeļa ikona – “balto eņģeļu” aizsardzībai, un kādu gādīgu roku tamborēta sirds Ukrainas karoga krāsās.
Būtiski uzsvērt, ka Latvijas Valsts policija ir pirmā starptautiskā policijas delegācija šajos četros kara gados, kura klātienē ir apmeklējusi piefrontes kolēģus, lai apmainītos ne tikai ar pieredzi, bet arī kārtējo reizi apliecinātu mūsu nesatricināmu atbalstu. Lai gan no Ukrainas kolēģu puses mūsu savstarpējā tikšanās tika organizēta ļoti augstā profesionālā līmenī, mūsu delegāciju nepameta sajūtas, ka viņi mūs ļoti gaidīja. Un jāsaka, ka visa šī brauciena laikā, viesojoties dažādās policijas dislokācijas vietās, lai nodotu tikko atvesto tehniku un citu materiālo atbalstu no Latvijas, ukraiņu kolēģi dalījās ar karā gūtajām mācībām un zināšanām, parādīja okupantu izmantoto tehniku (tostarp dronus), pastāstīja, kā tiek dokumentēti kara noziegumi un kāda ir patiesā kara realitāte ļoti mainīgos un neparedzamos apdraudējuma apstākļos.
Kā katra Latvijas policista sirds turpina pukstēt Ukrainā, sniedzot jebkura veida palīdzību, tā Ukrainas policistu un karavīru sirdis turpina pukstēt, cīnoties pret okupantiem. Ukrainai vajag visu iespējamo atbalstu, kuru vien varam dot. Bet papildu tehnikai, ieročiem, droniem un celtniecības materiāliem un cita veida materiālajam atbalstam, īpaši svarīgs un vajadzīgs ir tieši klātienes atbalsts, draudzīgs rokasspiediens, silts apskāviens, uzmundrinošie vārdi un dvēseliskā palīdzība.
Atvadoties Sumos, kolēģēm bija izraudātas acis kā no tikšanās, tā aizkustinājuma. Viena no viņām sirsnīgi pateicās par ierašanos, jo šāds atbalsts sniedz papildu spēku, ko nodot tālāk tiem, kam to visvairāk vajag – īpaši bērniem. Latvijas Valsts policija jau vairakkārt ir organizējusi bērnu nometnes Latvijā tieši Sumu bojāgājušo policistu bērniem. Šoreiz bez papildu mašīnām, kuras palīdzēs ukraiņiem būt mobiliem un operatīviem ikdienas apdraudējumā, nogādājām policistu bērniem arī mūsu Latvijas policistu sagādātās dāvanas.
Mazliet par tām bailēm. Apzināti prātā tā arī pa īstam bailes nesajutu, tam par iemeslu bija iepriekš iegūti un jauni aizsargmehānismi, prāta uztrenēšana lietām pieiet racionāli un spēja savākties… un tad, kaut kad vēlāk ļaut vaļu emocijām.. varbūt. Tikai divas reizes (un viena bija liels pārsteigums man pašai) nedēļas laikā pa īstam nespēju savaldīt asaras un emocijas.
Ukrainā radu tam arī racionālu skaidrojumu – biju tik ļoti pieradusi pie drošības, par kuru rūpējās kolēģi un ukraiņi. Tomēr brīdī, kad drošības apsvērumu dēļ nokļuvu Doņeckas policijas priekšnieka policijas mašīnā, uz dažām sekundēm galvā notika īssavienojums... jo atrados maksimāli tehniski bruņotā mašīnā, iekšā iespaidīgs ierocis dronu notriekšanai, uz paneļa dronu detektēšanas ierīces un Starlink internets uz motora pārsega, ātrumā traucoties pa ceļu, kuru sargā pretdronu tīkli, garām ierakumiem un dzeloņdrātīm, lai tikai mūs ātri nogādātu ārpus Doņeckas apgabala. Brauciena laikā policijas priekšnieks dalās savā pieredzē, stāstot, kā par mata tiesu izvairījies no okupantu nāves vēlējumiem un ko krievu armija nodarījusi Ukrainai. Negaidīti atgriežas sajūta, ka esmu simulācijā.
Astotajā brauciena dienā visa mana savākšanās un racionālisms negaidīti palika ārpus Kijivas baznīcas durvīm. Padevos kolēģu ierunām un aizgāju līdzi nolikt svecītes un novēlēt labas domas par visiem, kas man svarīgi. Tikai ienākot baznīcā, asaras tecēja kā pupas un apturēt tās nevarēju. Kad rakstīju to savējiem mājās, ka es – ne baznīcas cilvēks, nespēju valdīt asaras, īsti pat nesaprotot, kas provocēja šādu reakciju, man tikai ironiski nosmēja, ka te nu ir tas “nejutu apzinātu stresu un bailes” rezultāts. Cilvēka prāts un svētvietas tomēr ir neizskaidrojama kombinācija.
Braucienu noslēdzām kopā ar Latvijas vēstnieku Ukrainā, godinot mūsu kritušos latviešus un noliekot ziedus piemiņas vietā Maidana laukumā. Vietā, kur Ukraina un pasaule piemin tūkstošiem cilvēku, kas atdevuši pašu dārgāko – savu dzīvību, lai cīnītos par brīvību mums visiem.
Es aizvien esmu pateicīga par doto iespēju būt daļai no 5300 kilometru garā Ukrainas palīdzības ceļa no Latvijas. Saspringts, tomēr ne tik fiziski nogurdinošs, cik emocionāli izaicinošs bija šis ceļš. Vislielākā vērtība, ko atvedu uz mājām, ir Ukrainas cilvēku nesatricināmā ticība uzvarai. Kā teica viens no Ukrainas aizstāvjiem: “Galvenais nezaudēt iekšējo sajūtu, ka ir cerība. Tad visu pārējo pieveiksim un uzvarēsim.”
Man ir privilēģija redzēt mazliet vairāk par to, kā veidojas mūsu Latvijas iekšējā drošība – savā ziņā man ir pamats Latvijā justies ļoti droši. Bet tā drošība ir ārkārtīgi trausla un mums tā ir rūpīgi jāsargā. Latvijai kā valstij ir ko mācīties no ukraiņiem – ne tikai kā sevi (un Eiropu) fiziski aizsargāt, bet arī mācīties, ko nozīmē dzīvot par spīti kara apstākļiem un kas ir spēks un vienotība. Latvijai jāturpina investēt ne tikai ārējā, bet arī iekšējā drošībā, negaidot mistiskus likumā noteiktus termiņus vai plānus. Tas noteikti jādara tieši tagad! Laikā, kad visi teoretizē par karu no miera laika redzējuma, ukraiņi rāda paraugu un demonstrē visas smagās mācības, kurās neapšaubāmi jāklausās un jāmācās.
Pāris dienas pēc atgriešanās sēdēju ikdienišķā Rīgas sastrēgumā zem mazliet mākoņainām, tomēr saulainām un svarīgākais, mierīgām un drošām debesīm. Brīdī, kad lielākā daļa apkārt esošo pat aci nepameta uz augšu un neaizdomājās par to, ka uz debesīm var skatīties citādāk – ar bažām, caur pretdronu tīkliem vai tās nemaz neredzēt, jo jāslēpjas drošā vietā no okupantu droniem un raķetēm, es no visas sirds vēlējos, lai mūsu Latvijas debesis mūžam paliktu drošas. Un vēl vairāk es vēlējos, lai ukraiņiem tās arvien drīzāk būtu mierīgas.
Bet ar domām vien nepietiek. Kā pirmajā dienā, tā arī tagad – mums ir jāturpina atbalstīt Ukraina, jo šobrīd viņi cīnās ne tikai par sevi, bet arī mums. Karš nav beidzies, okupanti aizvien turpina terorizēt, nogalināt un postīt... un nepilni četri gadi apliecina, ka tik ātri, diemžēl, tas nebeigsies.
Atvadoties no visiem Ukrainas kolēģiem, var vien novēlēt izturību un sargāt sevi, apliecinot, ka Latvija ir un būs kopā, turpinās atbalstīt. Es gribu atgriezties Ukrainā, kad tā būs brīva no okupantiem un dzīvos zem mierīgām debesīm. Kamēr tā nav – būsim kopā līdz uzvarai!
Gods kalpot Latvijai! Slava Ukrainai!
Flickr
