Brīdī, kad Edgars Liepa izlēma doties starptautiskajā misijā uz Gruziju un pamest savu ierasto komforta zonu - savā valstī atrodoties sev ierastajā vidē, viņš apzinājās, ka šis ceļš būs ne vien pārbaudījumiem pilns, bet arī ļaus viņam gūt jaunas profesionālās iemaņas. Iedvesmu Edgars rada no kolēģu stāstītā par iespēju doties misijā, par piedzīvoto un to, kādas jaunas iespējas tas paver.
Pārbaudījumu posms
Došanās misijā ir ikviena brīvprātīga izvēle, kam seko nopietns atlases process. Amatpersonai, kura vēlas pieteikties dalībai starptautiskajās misijās vai operācijās, rakstveidā jāiesniedz aizpildīts ziņojums Valsts policijas Starptautisko lietu nodaļai, kas saskaņots ar tiešo priekšnieku. Pēcāk seko virkne dažādu pārbaudījumu – no psiholoģiskās noturības un valodu prasmēm līdz fiziskās sagatavotības pārbaudēm.
“Kad es devos misijā, tas gan bija pirms trim gadiem, viss atlases process kopumā aizņēma aptuveni gadu. Sākot jau no pieteikuma savam priekšniekam līdz dienai, kad devos misijā. ” atminas Edgars.
Ikdiena misijā – bez brīvdienām un svētku dienām
Gruzijā Edgars darbojās Eiropas Savienības novērošanas misijā, kuras galvenais uzdevums bija novērot situāciju ap Dienvidosetijas administratīvo robežlīniju, kur robeža atdala Gruzijas teritoriju no Krievijas atbalstītās separātistu zonas.
Misijas komanda bija sadalīta vairākās daļās: viena strādā ar spēka struktūrām, cita ar civiliedzīvotājiem, bet Edgars atradās tajā, kas patrulēja pie robežlīnijas.
“Diennaktī bija aptuveni 7–8 patruļas. Viena patruļa sastāvēja no vismaz divām mašīnām un katrā atradās četri cilvēki – vadītājs, komandieris, viņa vietnieks un tulks. Turklāt darbs mums bija apjomīgs – mēs strādājām bez brīvdienām, neatkarīgi no laikapstākļiem. Bieži vien mums nācās patrulējot sastapties ar Krievijas robežsargiem. Pirms kara Ukrainā attiecības mums bija neitrālas, bet vēlāk tās kļuva aizvien saspīlētākas. Beigās viņi pat vairs nesveicinājās. Vienu reizi pat izšāva gaisā, lai gan nekādu iemeslu tam nebija – vienkārši vēlējās demonstrēt savu pārākumu,” misijā piedzīvoto atceras Edgars.
Lielākie izaicinājumi
Pirmais misijas gads ir visizaicinošākais, jo ir nepieciešams pielāgoties svešajai videi, pielāgoties darbam starptautiskā kolektīvā un apzināties mūsu visu kultūru un informācijas interpretēšanas atšķirības.
“Mēs visi bijām vienlīdzīgi, mēs neskatījāmies viens uz otra pakāpēm vai pārstāvētajām valstīm. Mēs bijām kā komanda, kurai dažkārt nācās pielāgoties un piekāpties viens otram, lai rastu vidusceļu un daudz efektīvāk spētu izvairīties no dažādām konfliktsituācijām,” par vienoto komandas garu stāsta Edgars.
Viens no emocionālākajiem brīžiem, ko atminas Edgars, bija neliels saspīlējums ar Krievijas patruļu laikā, kad vietējie Gruzijas zemnieki pierobežā ganīja govis un tās nemanāmi bija šķērsojušas robežlīniju. Komandieris no Dānijas bija manāmi satraucies un vēlējās bēgt, taču Edgars viņu nomierināja un pārliecināja, ka nekas nav pārkāpts un līdz ar to nav nepieciešamības bēgt. Viņi atradās savā robežlīnijas pusē, bet Krievijas patruļa – viņu pusē un viss beidzās bez nekādiem incidentiem.
“Šādos brīžos tiek gūta visvērtīgākā pieredze un apgūta prasme saglabāt mieru,” kā atziņu pauž Edgars.
Atgriežoties mājās
Pēc trīs gadiem misijā Edgars ir atgriezies mājās un cenšas atkal iejusties Latvijas darba ritmā. Skats uz nākotni Edgaram ir apņēmības pilns un jau tagad tiek prātots par nākamajiem izaicinājumiem – šobrīd Edgars vēlētos doties misijā uz Ukrainu, Kosovu vai Moldovu.
“Nenolaidiet rokas. Iespējas ir, tikai par tām neviens tik plaši nerunā. Arī kadetiem ir iespējas, kuras viņi var jau izmantot. Kamēr vēl esi jauns un neesi dibinājis ģimeni, ir vienkāršāk – Tu mazāk tad zaudē un vairāk iegūsti! noslēgumā kolēģus iedvesmo Edgars.
Par dalību misijā tiek pasniegta piemiņas medaļa. Tāda tiek pasniegta visiem, kas misijā pavadījuši vismaz pusgadu.
2023. gadā EUMM misijai bija 15 gadu jubileja un visi tie, kas tajā brīdī atrada misijā, saņēma jubilejas monētu. Edgars šajā laikā arī atradās misijā un līdz ar to arī viņš ieguva šo piemiņas zīmi.