Vēsture Pilnā versija

 

Par Latvijas policiju stāstu varētu sākt ar 1918. gadu, kad „Latvija” radās kā valstisks veidojums. Līdz tam Latvijas teritorijā pastāvēja dažādu valstu teritoriālie veidojumi. Vēstures gaitā Latvijā valdīja gan vācieši un krievi, gan poļi un zviedri. Latgale gandrīz visu laiku dzīvoja savu, atšķirīgu dzīvi, arī Kurzemē bija vasaļvalsts ar savu politisko iekārtu un likumdošanu. Tomēr sākt Latvijas policijas vēsturi tikai ar 1918. gadu būtu nepareizi. Lai arī nebija Latvijas valsts, bija Latvijas zeme un cilvēki, bija arī policija.

Anna Žīgure savā grāmatā par Latvijas policijas vēsturi, pētījumu sāk ar 1201. gadu. Var jautāt – kādēļ policijas vēsturespētījums sākts ar 1201. gadu, ja formāli Rīgā policiju nodibināja tikai 1787. gadā?

Visos cilvēces attīstības posmos pastāvējusi noziedzība un kāds ar to cīnījies. Tātad – kaut gan policija kā atsevišķi nodalīts institūts nepastāvēja, policijas funkcijas tomēr tika pildītas. Sākotnēji to varēja veikt vienas kopienas locekļi sabiedriskā kārtā. Vēlāk, attīstoties valstiskiem veidojumiem, policijas funkcijas nodeva algotiem karakalpiem, kuru pienākumos ietilpa gan aizsardzība pret ārējo ienaidnieku, gan iekšējās kārtības uzturēšana.

Līdz profesionālas policijas izveidošanai Rīgā un tās apkārtnē policijas funkcijas pildīja dažādas algotu personu grupas, kā arī paši iedzīvotāji sabiedriskā kārtā. Algotņiem pieskaitāmi gan Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, gan Rīgas bīskapa karakalpi, gan Rīgas pilsētas algotie karakalpi, naktssargi un tiesu darbinieki. Sabiedriskā kārtā policijas funkcijas vajadzēja pildīt pilsētas ģilžu apvienību locekļiem un lauku apgabalu vēlētajām amatpersonām. Tāpēc, lai arī formāli policijas nebija, kāds tomēr noziedzniekus meklēja, aizturēja un sodīja.

Policists formas tērpā, 1931. gadā

Daudz uzmanības vajadzēja pievērst arī politiskajām izmaiņām vēsturē, jo, mainoties politiskajai situācijai, mainījās arī likumdošana, kārtībsargājošo policijas funkcijas bija nodotas valsts un pilsētas karakalpu pārziņā, kuri tieši tika iejaukti visos politiskos strīdos, tās skāra arī sabiedriskās kārtības uzturēšanas principus. Diemžēl arī XX gadsimta beigās policija nav pasargāta no politikas. Sākoties padomju okupācijai 1940. gadā, lielākā daļa policistu gāja bojā. Viņus kā politiskos pretiniekus nogalināja tepat Latvijā vai ieslodzīja Sibīrijas nometnēs. Tikai retajam izdevās izdzīvot un atgriezties Dzimtenē. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas politiskās kaislības ap policiju atsākās ar jaunu sparu un nav norimušas vēl šodien.