Latvijas valsts un policijas izveidošana: 1915 -1918 Pilnā versija

 

1915. gada vasarā izveda lielu daļu fabriku iekārtu (417), rūpnīcu strādniekus un viņu ģimenes. Lielākā daļa evakuēto uzņēmumu tā arī neatjaunoja savu darbu, aizvestās iekārtas vai nu sarūsēja, vai arī tika izlaupītas. Kara laikā Rīgu atstāja 40 000 bēgļu. Juku laikos pagaidu valdība milicijas organizēšanu Rīgā bija nodevusi pilsētas galvas un gubernatora A. Krastkalna rokās. Viņš centās darbā iesaistīt profesionāļus - bijušos policistus un brīvprātīgos ugunsdzēsējus, kā arī vilcinājās ar polciijas lietu un slepenpolicijas lietu pārņemšanu. Tad Tautas milicijas organizēšanu savās rokās pārņema Rīgas strādnieku deputātu padome, kur pielika visas pūles, lai Tautas milicjas rindās neiekļūtu kontrrevolucionāri un citi nevēlami elementi, šos pienākumus uzticēja tikai politiski pārbaudītiem LSD biedriem. Jaunieceltajiem miličiem nebija nekādu darbu, tāpēc jaunizveidotā Tautas milicija galvenokārt risināja politiskus, nevis policejiskus uzdevumus. Tautas milicijas veidošana ieilga, un Rīgas ielās pēc policijas atlaišanas patrulēja karavīri. Iekšējās kārtības dienestam pilsētās izsauca 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulku, kuri godam izpildīja viņiem uzticētos pienākumus. Vēlāk 7. Bauskas pulku nomainīja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks - un miliči bija iespaidīgs revolucionārs spēks, uz kura Rīgas strādnieku deputātu padome varēja balstīt savu varu pilsētā.

Dzīves dārdzība 1917. gada pavasarī Rīgā bija pieaugusi sešas reizes, salīdzinot ar pirmskara periodu. Arī ieviestā kartīšu sistēma nespēja atrisināt pārtikas trūkumu.

Lai gan notika sīvas kaujas, 21. augustā Rīgā ienāca vācu karaspēks un vācu virspavēlniecība ieviesa savu kārtību, pilsētā pasludināts karastāvoklis atbilstoši Vācijas likumdošanai. Rīgas ielās civiliedzīvotājiem atļāva uzturēties tikai no plkst. 6:00 līdz 21:00, patrulēja vācu karavīri. Rīgu un tās tuvāko apkārtni pārdēvēja par Ķeizarisko Rīgas guberņu, augstākā civilā vara atradās ģenerāļa K. fon Altena rokās, okupantu organizētās policijas priekšgalā stājās barons G. fon Reke, kurš vēl tikai pirms dažām nedēļām atradās ieslodzījumā un pret kuru bija uzsākata kriminālizmeklēšana par viņa darbību 1905. gadā.

1918. gada sākumā ap Rīgu uzcēla dzeloņstiepļu žogu, kādu laiku to pat pieslēdza augstsprieguma elektriskajam tīklam, jo, lai izbrauktu no pilsētas vai iebrauktu tajā, bija vajadzīga vācu armijas virspavēlnieka izdota atļauja. Rīgā valdīja trūkums, bads, nebija kurināmā.

Revolūcija Vācijā un sakāve I Pasaules karā ārdīja okupācijas režīma pamatus. Izirstot vēl nesen tik spēcīgajai okupācijas varai, 1918. gada novembrī Rīgā aktivizējās dažādi sabiedrības slāņi un grupējumi. Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes locekļi joprojām uzskatīja savu organizāciju par vienīgo, turklāt starptautiski atzitu latviešu tautas pārstāvi. 1918. gada 17. novembrī plkst. 22:00 slepenā sanāksmē Rīgas Latviešu Amatnieku biedrības telpās vienojās par jauna, kopēja politiska orgāna - Latvijas Tautas Padomes izveidošanu. Tā paredzēja vispārējas, tiešas, aizklātas vēlēšanas, demokrātiskas Valsts pārvaldes formu, preses, vārda, sapulču brīvību, atbalstu tiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlas atgriezties Latvijā, un vacu karaspēka iespējami drīzu izvākšanu. Par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu vienprātīgi izraudzīja Kārli Ulmani, bet Tautas Padomes priekšsēdētāju - Jāni Čaksti.

Valsts proklamēšanas centrs Rīgas 2. pilsētas (vēlāk Nacionālajā) teātrī sākās 18. novembra plkst. 16:30. Uz politisko vienošanās protokola pamata Tautas Padome pārņēma varu Latvijā.

19. novembrī Tautas Padome iecēla mistrus. Par primo iekšlietu ministru kļuva M. Valters. Viņu uzskatīja par jaunās valdības izglītotāko un vienīgo starptautiska mēroga politiķi.

26. novembrī likvidēja Vācu civilpārvaldi. Jaunā valsts uzsāka savas - profesionālas un politiski neitrālas - policijas izveidošanu.

Latvijas teritoriju sadalīja 23 policijas vienībās. Tika izveidotas 17 apriņķu pārvaldes un 6 prefektūras.

1918. gada 5. decembrī jaunā Latvijas Republikas policija sāka darbu.