Policijas pirmās dienas Latvijas valstī: 1918 Pilnā versija

 

1918. gada 1. decembrī Kārlis Ulmanis un Augusts Vinnigs sāka sarunas par vācu karaspēka sadarbību ar jauno valdību un valsts aizsardzību, jo strauji tuvojās Krievijas karaspēks.

Tajā pašā dienā Liepājā iebrauca angļu eskadra admirāļa sera Edvina Aleksandra-Sinklēra vadībā. Admirālis Latvijas valdības pārstāvim Andrejam Bērziņam apsolīja angļu militāro atbalstu. Nākamajā dienā eskadra devās tālāk uz Igauniju.

2. decembrī sākas Tautas Padomes 1. sesija, kas ilga līdz 6. decembrim. Arī policijas izveidošana turpinājās.

4. decembrī Kārlis Ulmanis un Kārlis Puriņš devās uz Tallinu gaidīt angļu floti, bet tā pēc zaudējumiem mīnu laukos Tallinā neieradās. Tajā pašā dienā Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālās Komitejas sekretārs Latvijā J. Šilfs  Jaunzems saņēma divas vēstules no Maskavas, kurās bija prasība sasaukt LSD Centrālās Komitejas apspriedi un sastādīt padomju valdību, par kuras priekšsēdētāju jāievēl Pēteris Štučka.

1918. gada 5. decembrī LSD Centrālā Komiteja nosūtīja uz Maskavu atbildes vēstuli, kurā jau tika nosaukta visa lielā steigā sastādītā Latvijas padomju valdība. Liela daļa jaunās valdības pārstāvju pat nebija informēti par iekļaušanu valdībā. Tajā pašā dienā Tautas Padome pieņēma pagaidu noteikumus, kas regulētu valsts iekšējās drošības organizāciju.

Algas jaunajiem apriņķu policiju priekšniekiem noteica tikai decembra beigās, un tās bija aptuveni 450 rubļu mēnesī. Valdībai nebija līdzekļu valsts policijas algošanai un uzturēšanai, tāpēc pašvaldībām tika uzlikts pienākums apbruņot savus policijas darbiniekus un sniegt tiem visu iespējamo palīdzību. Šādu lēmumu ministrija pieņēma 16. decembrī, likdama pamatus Tautas milicijai, kas darbojās sabiedriskā kārtā.

1918. gada decembrī paspēja iecelt gandrīz visus prefektus un apriņķu priekšniekus ar ļoti plašām pilnvarām un tiesībām, jo tiem no vācu okupācijas varas bija jāpārņem visas civilās iestādes. Likumu grāmatu, arī to pašu veco, krievu laikā izdoto, bija pavisam maz un tikko pietika centram, tāpēc nācās paļauties uz cilvēku veselo saprātu. Vienīgais, ko jaunieceltajiem atbildīgajiem darbiniekiem varēja iedot līdzi - daži laikrakstu eksemplāri, kuros bija publicēti pirmie Tautas Padomes pieņemtie likumi par valsts dibināšanu un Pagaidu valdības iecelšanu. Tas arī bija viss. Ar avīzēm, pāris tūkstošiem rubļu, dažām loksnēm papīra un zīmuļiem kabatā bija jādodas ceļā, jāpārņem no vāciešiem civilās iestādes ar visu inventāru un arhīviem, jānoorganizē pārvaldes aparāti un jāsāk saimniekot. Un piedevām vēl vācu okupācijas vara, kura jutās pietiekoši stipra, ne soli negribēja atkāpties no savām pozīcijām. TIkai vēlāk, sākoties boļševiku ofensīvai, vācu iestādes pameta savas vietas, atstājot latviešiem rīcības brīvību.